2. martā, Nacionālo partizānu bruņotās pretošanās atceres dienā, mēs godinām nacionālos partizānus, kuri pretojās okupācijas varām un pret pārspēku ar ieročiem rokās devās kaujā par Latviju, par savu neatkarīgu valsti un brīvību pašiem lemt par savu nākotni.
Ir pagājuši gandrīz astoņi gadu desmiti, un šodien Ukrainas tauta cīnās pret to pašu agresoru un par tām pašām vērtībām – par savu valsti, tās neatkarību un brīvību.
Putins un Kremlis grib atmest mūs atpakaļ vēsturē, lai atkal sadalītu pasauli ietekmes sfērās, lai tautām atņemtu tiesības lemt par savu likteni un nākotni.
Tādēļ gan mūsu tautas 20. gadsimta traģiskā vēsture, gan drosmīgā nacionālā pretošanās ir nozīmīgas vēstures pieredzes, kas jāpēta, jāapzinās, jākopj un jāatgādina. Tas ir mūsu uzdevums un pienākums.
Šodien Stompakos tiek atklāta rekonstruētā partizānu baznīca – bunkurs, kur katru gadu marta sākumā tiks pieminēta varonīgās Pētera Supes vadītās partizānu vienības cīņa. Šeit 1945. gada 2. un 3. martā notika lielākā nacionālo partizānu kauja pret okupācijas armijas pārspēku.* Tāpēc 2. marts no šī gada ir likumā ierakstīts kā Nacionālo partizānu bruņotās pretošanās atceres diena.
Pētera Supes vadītie nacionālie partizāni zināja, ka par neatkarīgu un demokrātisku Latviju ir pienākums cīnīties, arī – ar ieročiem rokās, un viņi šo pienākumu godprātīgi izpildīja.
Līdz ar ļoti daudzu patriotu nesavtīgo darbu ir atgūtas zināšanas par Stompaku partizānu cīņām, atjaunota un kopta piemiņas vieta, kā arī veidota un mērķtiecīgi uzturēta tradīcija.
Stompaku varoņi lēnām pārnāk mājās – savas tautas vēsturiskajā atmiņā un mūžīgā piemiņā.
Godinot nacionālo pretošanās kustību un vairojot zināšanas sabiedrībā par pretošanos okupācijas varām, mēs mainām savu attieksmi pret pagātni.
Mēs nebijām klusējoši upuri, saskaroties ar divu totalitāru režīmu noziedzīgu vienošanos un agresiju. Mūsu nācija pretojās, nesalūza un iznesa savu valstsgribu cauri pārbaudījumiem līdz atgūtai neatkarībai.
Toreiz mūsu partizāni cīnījās vieni pret pārspēku. Nebija nedz starptautiska atbalsta cīņai, nedz bruņojuma un citu cīņai vajadzīgo lietu piegāžu, nedz starptautisku sankciju un plašas informācijas par notiekošo. Toreiz Eiropa izvēlējās aizmiršanas un agresora nomierināšanas politiku, atstājot mūs vienus.
Šodien mēs varam teikt, ka Eiropa un Rietumu pasaule ir mācījusies no savas vēstures. Agresora nomierināšana un piekāpšanās tam, agresijas skartos mīļā miera labad atstājot vienus, nevairo nedz mieru, nedz drošību Eiropā. Pret agresoru ir jāvēršas bez kompromisiem un jāpiespiež apstāties.
Mēs redzam, ka Ukraina šodien nav viena. Krievijas agresiju redz visa pasaule, cilvēki visur savās sirdīs un domās ir ar Ukrainu. Ukraina saņem nepieciešamo palīdzību, bruņojumu un atbalstu. Eiropa un Rietumu pasaule solidāri vēršas pret agresoru.
Latvija ir kopā ar Ukrainu šajā cīņā, un Ukrainā tiek turpinātas arī mūsu nacionālo partizānu kaujas.