Š.g. 3.maijā Rīgas Latviešu biedrības namā notiks svinīgā valsts apbalvojumu saņemšanas ceremonija. Līdztekus Triju Zvaigžņu ordenim pirmo reizi atjaunotās Latvijas laikā tiks pasniegti Atzinības krusti un tā goda zīmes.
Nosūtām Jums informāciju par Atzinības krusta vēsturi, statūtiem, tā pirmajiem saņēmējiem.
ATZINĪBAS KRUSTA STATŪTI
Atzinības krusts (Croix de la reconnaissance)– vecākais Latvijas valsts apbalvojumus, ordenis godaprāta ļaudīm.
Dibināts 1710.gadā Liepājā, pastāvēja tikai vienu gadu, tas ir līdz 1711.gadam, pirmajā Latvijas Republikā nodibināts 1938.gadā par piemiņu Kurzemes un Zemgales hercogistes slavas laikiem un atjaunots 2004. gada 24.martā, līdz ar “Valsts apbalvojumu likuma” izsludināšanu.
Atzinības krusta devīze ir “Pour les honnêtes gens” (“Godaprāta ļaudīm”).
Ar Atzinības krustu (turpmāk — ordenis) apbalvo par izcilu Tēvijas mīlestību un par sevišķiem nopelniem valsts, sabiedriskajā, kultūras, zinātnes, sporta un izglītības darbā. Par nopelniem uzskatāma uzticīga un uzcītīga kalpošana valsts vai pašvaldības dienestā, priekšzīmīga un godīga darba izpilde, ikviena sabiedriska kalpošana, tautas gara, pašdarbības un saimniecisko spēku attīstīšana.
Ar Atzinības krustu un tā goda zīmi var apbalvot fiziskās personas, arī ārvalstu fiziskās personas.
Ar Atzinības krustu kā protokolāro apbalvojumu var apbalvot ārvalstu ārkārtējos un pilnvarotos vēstniekus, viņiem beidzot dienestu Latvijā.
Atzinības krustam ir piecas šķiras, lielā un mazā sevišķās pakāpes goda zīme un triju pakāpju goda zīmes.
Ordeņa šķiras ir šādas: pirmā šķira — lielkrusta komandieris, otrā šķira — lielvirsnieks, trešā šķira — komandieris, ceturtā šķira — virsnieks un piektā šķira — kavalieris.
Atzinības krusta zīme ir baltas emaljas Maltas tipa krusts ar zeltītu apmali. Katrs stūris noslēdzas ar lodīti, bet saduras apvieno astoņi gredzeni. Krusta aversa medaljonā ir lielais valsts ģerbonis un gadskaitlis “1938”. Reversā — hercogistes ģerbonis un gadskaitlis “1710”. Abi ģerboņi ir to heraldiskajās krāsās. Devīze iegravēta trīs krusta zaru galos uz jostas šādā dalījumā: pour/les — honn/êtes — ge/ns.
Pirmās un otrās šķiras (lielā) krusta izmēri ir 84 mm x 84 mm, pirmās un trešās šķiras (vidējā) krusta izmēri — 49 mm x 49 mm, ceturtās un piektās šķiras (mazā) krusta izmēri — 40 mm x 40 mm.
Ceturtās un piektās šķiras ordeņa zīmi ar lenti savieno astoņi ažūri zeltīti riņķīši.
Ordeņa lente ir sarkana ar sudraba iemalu.
Atzinības krusta goda zīme ir apaļa medaļa, kuras aversā reljefi izcelts Atzinības krusta attēls, bet reversā emblēma — vanadziņš ar gredzenu un uzrakstu “DOMAS — UN — DARBUS — LATVIJAI”.
Atzinības krusta sevišķās pakāpes goda zīme ir zeltīta ar ažūru ozola vītni augšējā malā. Lielās goda zīmes diametrs ir 46 mm, mazās — 30 mm.
Atzinības krusta pirmās pakāpes goda zīme ir zeltīta, otrās pakāpes — sudraba, trešās pakāpes — bronzas. Goda zīmes diametrs ir 36 mm.
Atzinības krusta miniatūrzīme visām ordeņa šķirām ir vienāda.
Fiziskajām personām, izņemot militārpersonas, ordeņa miniatūrzīme ir ordeņa lentes rozete ar tajā iestrādātu miniatūru ordeņa zīmi 12 mm diametrā.
Militārpersonām ordeņa miniatūrzīme ir ordeņa lentes atgriezums, tā izmēri — 9 mm x 32 mm.
Atzinības krusta miniatūrās goda zīmes ir: sevišķās goda zīmes — goda zīmes lentītes taisnstūrveida atgriezums ar miniatūru sevišķo goda zīmi. Miniatūrās sevišķās goda zīmes diametrs ir 12 mm, lentītes izmēri — 15 mm x 13 mm; pārējās goda zīmes — miniatūra ordeņa goda zīme ar lentīti trijstūrveida salocījumā, pirmajai pakāpei — zeltīta, otrajai — sudraba, trešajai — bronzas. Miniatūrās ordeņa goda zīmes diametrs ir 12 mm, lentītes platums — 13 mm.
Lielkrusta komandieri nēsā vidējo krustu 110 mm platā lentē pār labo plecu un lielo krustu krūšu kreisajā pusē.
Lielvirsnieki nēsā lielo krustu krūšu labajā pusē.
Komandieri nēsā vidējo krustu 32 mm platā lentē ap kaklu.
Virsnieki nēsā mazo krustu 32 mm platā lentē ar rozeti krūšu kreisajā pusē.
Kavalieri nēsā mazo krustu 32 mm platā lentē krūšu kreisajā pusē.
Atzinības krusta pirmās, otrās un trešās pakāpes goda zīmes nēsā lentes trijstūrveida salocījumā krūšu kreisajā pusē, bet sevišķās pakāpes goda zīmes — 32 mm platā lentē ap kaklu.
ATZINĪBAS KRUSTA PIRMSSĀKUMS
1561.g.28.novembrī pēdējais Livonijas ordeņa mestrs Gothards Ketlers noslēdza padošanās līgumu ar Polijas Karali Sigismundu II Augustu, tādējādi 1562.gada 5.martā beidza pastāvēt Livonijas ordenis. Šiem notikumiem sekoja jaunas valsts – Kurzemes un Zemgales hercogistes rašanās. Par svarīgāko sabiedriski politisko centru kļuva hercoga galms, kurā koncentrējās galvenās ar valsts varu un pārvaldi saistītās amatpersonas un institūcijas. Kurzemes hercogistes pastāvēšanas laiks ir no 1561.g. līdz 1795.g.
Kad 1698.g. sākumā nomira Kurzemes un Zemgales hercogistes lielā valdnieka Jēkaba Ketlera dēls Frīdrihs Kazimirs, viņa dēlam un troņmantiniekam Frīdriham Vilhelmam bija tikai nepilni seši gadi, bet pavaldonību uzņēmās tēva brālis Ferdinands. Glābjoties no Ziemeļu kara briesmām, hercogiene atraitne Elizabete Sofija ar bērniem atstāja Kurzemi un devās pie sava brāļa , kurš 1701.g. bija kļuvis par Prūsijas Karali Fridrihu I. Hercogisti tolaik pārmaiņus pārstaigāja gan zviedru, gan krievu karaspēks. Hercogistes liktenis daudzējādā ziņā izšķīrās 1709.g. oktobrī Marienverderas pilsētiņā Austrumprūsijā, kur tika akceptēts Krievijas cara Pētera I nodoms apprecināt tikko par pilngadīgu atzīto septiņpadsmitgadīgo Frīdrihu Vilhelmu ar cara pusbrāļa Ivana jeb Ioanna meitu Annu. Tādējādi Kurzemes hercogiste nonāca Krievijas ietekmes sfērā. Vācijā hercogs ieguva izglītību Erlangas Bruņinieku akadēmijā . Hercogistes padome 1709.g. atzina Fridrihu Vilhelmu par pilngadīgu.
1710.g. 13.maijā Liepājā, kad lielā Kurzemes hercoga Jēkaba mazdēls, jaunais hercogs Fridrihs Vilhems atgriezās uz hercogistes zemes, viņš tūdaļ paziņoja par jauna ordeņa - Atzinības ordeņa (l’Ordre de la Reconnaissance) – nodibināšanu atbilstoši visiem tolaik pastāvošajiem noteikumiem ar devīzi “Pour les honnêtes gens” (“Godaprāta ļaudīm”).
Vēsturniece Mārīte Jakovļeva uzskata, ka pareizi būtu dēvēt šo ordeni par Pateicības ordeni, jo ordeņa statūtos, kuri sastāvēja no 13 punktiem, bija rakstīts, ka “tas tika dibināts pateicībā visuvarenajam Dievam par Kurzemes atkalatgūšanu pēc lielā Ziemeļu kara (“et in memoriam recuperatae Curlandiae”)”, kas izpostīja Kurzemi un piespieda mazgadīgo hercogu kopā ar māti hercogieni Elizabeti Sofiju atstāt savu zemi un meklēt patvērumu Prūsijā, un vēlāk, - kad hercogiene bija devusies otrā laulībā, - arī Baireitā, kā arī “lai atzīmētu pārciesto nelaimi un ilgo prombūtni no savas zemes”. Vēsturniece M. Jakovļeva atgādina arī , ka jau pirms šī ordeņa nodibināšanas, 1968.g. Elizabete Sofija mirušā vīra Fridriha Kazimira piemiņai nodibinājusi ordeni ar devīzi “Fidele, constat et sincere” (“Uzticams, pastāvīgs un atklāts”). Tā arī ir vienīgā vēsts par šo seno piemiņas zīmi, ko hercogiene izdalījusi saviem tuvākajiem.
Ierosinājumu dibināt Atzinības ordeni Fridrihs Vilhelms bija guvis Prūsijā. Tur viņš bija liecinieks Melnā Ērgļa ordeņa dibināšanai 1701.g., un arī pats ar to tika apbalvots. Varbūt viņš ar ordeņa palīdzību cerēja panākt hercogam uzticīgu muižnieku kodola nodibināšanu, kam toreizējās attiecībās starp hercogu un muižniekiem varēja būt ievērojama politiska nozīme. To piešķīra par izciliem nopelniem civilā un militārā jomā, un tā saņēmēji ieguva mantojamu muižnieka titulu.
Atzinības ordenim bija tikai viena šķira. To nēsāja ap kaklu īkšķa platā gaiši sarkanā (ponceau) lentē ar sudraba maliņām. Ja kāds no ordeņa kavalieriem mira, pārējiem četras nedēļas ordenis bija jānēsā sudraba svītriņām ielokotā melnā lentā. Ordeņa nēsāšana bija obligāta. Tiem ,kas to neuzlika, Kapituls varēja ordeni atņemt. Pēc kavaliera nāves viņa piederīgajiem ordenis bija jānodod atpakaļ.
Pati ordeņa zīme bija balti emaljēts Maltas tipa krusts ar zelta bumbiņām visos astoņos stūros. Krusts karājās čūskas izskatā veidotā zelta gredzenā. Ordeņa priekšpusē ovālā vidus medaljonā – Kurzemes ģerbonis emaljā , dabiskajās krāsās , un krusta galā uzraksts : pour les honnêtes gens. Ordeņa otrā pusē vidus medaljonā monogramma F.W.
Ordeņa kavalieru skaits bija ierobežots un nedrīkstēja pārsniegt 24 saņēmējus kopā. Šajā skaitā neietilpa valdnieki, kuriem ordeni varēja piešķirt bez ierobežojumiem, ordeņa kanclers un divi ordeņa padomnieki, kā arī visi četri Kurzemes virspadomnieki (Oberrathe) un abi Piltenes zemes padomnieki (Landrathe), kas saņēma ordeni, stājoties amatā. Pusi no ordeņa kavalieriem hercogs varēja izvēlēties no ārzemniekiem, bet otru pusi – tikai no kurzemniekiem. Ordeņa kancleru un padomniekus iecēla pats hercogs, kancleru uz visu mūžu, bet padomniekus tikai uz laiku, kamēr viņi bija hercoga dienestā. Pirmajam ordeņa padomniekam katrā ziņā bija jābūt Kurzemes muižniecības loceklim. Ordeņa kanclers saņēma kā atalgojumu gadā 500 dālderu, bet katrs padomnieks – 200 dālderu gadā. Kanclera un padomnieku pienākumos ietilpa tikai darbvedība,, matrikulu sastādīšana un glabāšana, jo ordeņa piešķiršanas jautājumus izšķīra hercogs viens pats.
Ordeņa piešķiršana uzlika kavalierim par pienākumu dievbijīgi dzīvot un godīgi uzvesties, par sliktu uzvedību, kas darītu kaunu visam ordenim, hercogs pēc kapitula lēmuma varēja vainīgajam ordeni atņemt. Saņemot ordeni no hercoga rokām, apbalvotajam vajadzēja svinīgi apsolīties arvien parādīt savam valdniekam cieņu un sadzīvot mierā un saticībā ar pārējiem ordeņa kavalieriem. Ja kādu no ordeņa kavalieriem piepeši piemeklētu nelaime vai posts, vai viņš, būdams karavīrs, kristu gūstā, ordeņa pienākums bija sniegt viņam palīdzību un rūpēties par viņu. Ordeņa dibināšanas dienu pienācās atzīmēt ar labiem darbiem, piemēram, izdalot ubagiem dāvanas. Tai dienā ik gadus būtu jāsapulcējas ordeņa kapitulam. Hercogs bija nodomājis ordeņa vajadzībām ierīkot sevišķu zāli, kuras uzturēšanai katrs apbalvotais iemaksātu 25 dālderus , un vēl 12 dālderus par ordeņa sekretāra pūlēm, ierakstot kavaliera vārdu ordeņa matrikulā. Katram apbalvotajam sešu mēnešu laikā bija jāiesūta kapitulam savs portrets un ģerbonis zāles izdaiļošanai. Bija paredzēts dibināt ordeņa brāļiem atsevišķus pensiju fondus, bet neilgā ordeņa pastāvēšanas laika dēļ to nepaguva.
Hercogs Frīdrihs Vilhelms nomira jau 1711.g. 21.janvārī kādā pasta stacijā atceļā no Pēterburgas, kur divus mēnešus vērienīgi tika svinētas viņa kāzas ar Annu Ivanovnu jeb Ioanovnu.
Īsajā valdīšanas laikā hercogs bija paspējis izdalīt tikai 18 ordeņus, un līdz ar viņa nāvi ordenis faktiski pārstāvēja eksistēt. Vēl 1937.g. bija ziņas, ka viens no tiem atrodas Jelgavas provinces muzejā, bet šobrīd mūsu rīcībā diemžēl nav nekādas informācijas par kaut kur saglabājušos Kurzemes un Zemgales hercogistes Atzinības jeb Pateicības ordeni.
Jaunais valdnieks, nelaiķa hercoga tēvocis Ferdinands, pastāvīgi uzturēdamies Dancigā, ordeņus vairs nepiešķīra, viņš pat pieprasīja jau piešķirto ordeņu atdošanu, taču tomēr šis rīkojums palika neizpildīts.
1938.g. Latvijas valstī atjaunotais Atzinības Krusts tikai daļēji saglabāja savu seno formu. Valsts prezidenta sekretārs Jānis Grandaus rakstīja, ka šis “… nav jau precīzs vecā ordeņa restaurējums, bet reformēts vecais ordenis, jo ir vēl citi laikmetīgi grozījumi …”.
Salīdzinājumā ar Liepājā nodibināto Atzinības ordeni, 1938.g. reformētajam Atzinības krustam bija 5 šķiras un trīs pakāpju goda zīmes, bez tam vēl viena sevišķa pirmā pakāpe. Krusta vidus daļā monogrammas F.W. vietā bija ievietots lielais valsts ģerbonis. Lai rastu saskaņu ar Triju Zvaigžņu ordeni, kuram virs krusta ir ozollapu vainags, un arī ar Viestura ordeni, kuram virs krusta ir lielais ģerbonis, kā starpelements bija jāiedomā apļi arī Atzinības krustam , atkārtojot tos pašus krusta starpās esošos 8 apļus atsevišķā savijumā. Šie 8 savītie apļi reprezentē 8 Kurzemes hercogus, kuru laikā uzplauka Kurzemes hercogiste. Atzinības krusta reformēšanu veica mākslinieks Gustavs Šķilters.
Kā pirmos Atzinības krustu un tā goda zīmju saņēmējus atjaunotās neatkarības laikā Ordeņa kapituls š.g. 22.marta sēdē izvirzīja:
vēstnieci Viņas Ekselenci
Sandru Kalnieti,
bijušo Vācijas Federatīvās Republikas ārkārtējo un pilnvaroto vēstnieku Latvijā
Grāfu Hāgenu Lambsdorfu (Hagen von der Wenge Graf Lambsdorff),
bijušo Latvijas Republikas ārkārtējo un pilnvaroto vēstnieku Vācijas Federatīvajā Republikā, Eiropas Kopienu Tiesas tiesnesi
Egilu Levitu;
ar II šķiras Atzinības krustu
ārstu, profesoru, habilitēto medicīnas doktoru
Nikolaju Skuju;
ar IV šķiras Atzinības krustu
sabiedrisko un kultūras darbinieci Ph.D.
Maiju Hinkli,
Rīgas Doma kora skolas mūzikas teorētisko priekšmetu pedagoģi, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Mūzikas teorijas katedras profesori, mākslas zinātņu doktori
Jeļenu Ļebedevu,
ārstu, psihiatru
Roju Peršonu (Roy Persson),
Latvijas Universitātes Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātes Izglītības zinātņu nodaļas profesoru izglītības vadībā, pedagoģijas zinātņu doktoru
Oskaru Zīdu;
ar V šķiras Atzinības krustu
bērnu ārsti
Zaigu Alksni Phillips,
Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja Kuģniecības nodaļas vadītāju, vēsturnieci
Ilzi Bernsoni,
sabiedrisko un kultūras darbinieci
Mirdzu Valliju Feldmani,
Viskrievijas Valsts ārzemju literatūras bibliotēkas ģenerāldirektori
Jekaterinu Geņijevu,
Rīgas Vingrošanas skolas direktori
Skaidrīti Habarovu,
Dobeles rajona Auces pilsētas slimnīcas galveno ārstu, ķirurgu traumatologu
Vairi Jēkabsonu,
Rīgas Doma kora skolas mūzikas teorētisko priekšmetu – solfedžo un harmonijas pasniedzēju
Maiju Kurmi,
būvinženieri, Rīgas Tehniskās universitātes profesoru, inženierzinātņu doktoru
Juri Noviku,
Valsts asinsdonoru centra direktori, ārsti
Gitu Ņemcevu,
Limbažu mūzikas skolas direktoru, akordeona spēles pasniedzēju
Viktoru Ņikandrovu,
Talsu mūzikas skolas solfedžo skolotāju un vokālo pedagoģi, kordiriģenti
Benitu Paegli,
Ernesta Vīgnera Kuldīgas Mūzikas skolas direktori, diriģenti
Marutu Rozīti,
kokapstrādes speciālistu, inženierzinātņu doktoru
Mārtiņu Ernestu Sleņģi,
bijušo bezpeļņas organizācijas valsts akciju sabiedrības “Latvijas Jūras administrācija” Kuģu reģistra vadītāju
Staņislavu Šmulānu,
bezpeļņas organizācijas valsts akciju sabiedrības “Latvijas Jūras administrācija” Kuģošanas drošības departamenta direktoru
Gunāru Šteinertu,
akciju sabiedrības “Dambis” valdes priekšsēdētāju
Edgaru Zausajevu;
ar Atzinības krusta Lielo sevišķās pakāpes goda zīmi
lauksaimnieku, uzņēmēju
Kārli Akumu,
Valkas rajona padomes izpilddirektoru
Kārli Albergu,
sabiedrisko un kultūras darbinieku
Viktoru Bendrupu,
bijušo Liepājas rajona Aizputes vidusskolas latviešu valodas un literatūras skolotāju
Mirdzu Birznieci,
Rīgas Valsts 1.ģimnāzijas mūzikas skolotāju, diriģenti
Baibu Danovsku,
sporta ārsti, rehabilitoloģi, manuālās terapijas ārsti, medicīnas doktori
Zinaidu Kasvandi,
Jēkabpils rajona centrālās slimnīcas Uzņemšanas nodaļas vadītāju, ārstu neirologu
Gunāru Kiršbergu,
Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas ārstu anesteziologu
Egilu Pēteri Vili Krastiņu,
sabiedrisko un kultūras darbinieci
Valentīnu Mičuli,
sabiedrisko darbinieci
Annu Signi Margaretu Ohlin,
Magadanas pilsētas sabiedriskās organizācijas “Baltiešu biedrības “Kolima – Baltija”” priekšsēdētāju
Andreju Ozolu,
ilggadējo Latvijas zivsaimniecības darbinieku
Oto Ūdri,
sabiedrisko darbinieku
Viktoru Zemesarāju;
ar Atzinības krusta Mazo sevišķās pakāpes goda zīmi
Aizkraukles rajona Vīgantes pamatskolas ģeogrāfijas un ķīmijas skolotāju
Sofiju Dobulāni,
Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas bērnu ķirurģi
Mariju Liepiņu,
Rīgas Ātrās medicīniskās palīdzības stacijas ārsti anestezioloģi reanimatoloģi
Ausmu Paļakausku,
bijušo Andreja Upīša Skrīveru vidusskolas vēstures skolotāju
Laimdotu Sarkanbārdi;
ar Atzinības krusta Zelta goda zīmi
sabiedrisko un kultūras darbinieci
Ināru Kalnarāju,
sabiedrisko un kultūras darbinieku
Edvīnu Kalviņu,
bijušo bezpeļņas organizācijas valsts akciju sabiedrības “Latvijas Jūras administrācija” Jūrnieku reģistra vadītāju
Hariju Līdaku,
Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas bērnu ārsti
Āriju Marksu – Ebeli,
sabiedrisko darbinieku, Komunistiskā terora upuru atbalsta un palīdzības fonda “Sibīrijas bērni” izpilddirektoru
Ēvaldu Juri Pauguru;
ar Atzinības krusta Sudraba goda zīmi
sabiedrisko un kultūras darbinieku
Jāni Būmani,
Alūksnes rajona Malienas pamatskolas direktora vietnieci mācību darbā, skolotāju
Teklu Cingleri,
Ķemeru vidusskolas latviešu valodas un literatūras skolotāju
Broņislavu Ķipānu,
valsts akciju sabiedrības “Latvijas Valsts ceļi” Tehniskās pārvaldes direktoru
Valdi Laukšteinu,
sabiedrisko un kultūras darbinieci
Janīnu Mičuli;
ar Atzinības krusta Bronzas goda zīmi
Liepājas rajona Virgas pamatskolas vēstures skolotāju
Anitu Klimu.