Valsts prezidentes vārdi, Atvadoties no aktrises Elzas Radziņas
Nacionālajā teātrī, 2005.gada 23.augustā
Godātais Šalkoņa kungs,
Mīļie tuvinieki,
Teātra mīlētāji,
Elzas Radziņas apbrīnotāji,
Mēs visi esam piedzīvojuši lielu zaudējumu, protams, neviens vairāk kā viņas ilggadējais dzīvesbiedrs, kas viņu pavadīja viņas priekos un bēdās, un bija viņas drošais balsts līdz pašam galam.
Mēs atvadāmies no izcili lielas aktrises, kas piederēja visai tautai un ko pazina arī citur pasaulē no filmu ekrāniem daudzi ļaudis. Bet man šķiet, ka visbūtiskākais ir cilvēks Elza Radziņa, kuru pazina visvairāk, protams, viņas tuvākie draugi, viņas radinieki, viņas kolēģi uz teātra skatuves, teātra kritiķi, bet arī visa publika. Katram no mums paliks atmiņā tā viņas loma, kas visvairāk ir iespiedusies sirdī un atmiņā, bet mēs visi zinām, ka viņai tādu ir bijis tik ļoti daudz. Reti kāda aktrise ir bijusi tik daudzpusīga savā spējā atdzīvināt literāros tēlus, mums viņu jūtas un pārdzīvojumus padarīt tiešus un izprotamus.
Viņa bija ne tikai kino zvaigzne, teātra grande dame, viņa bija arī latviešu literatūras mīlētāja, tāda, kas palīdz arī vienkāršiem ļaudīm uz laukiem, katram no mums, bērniem, skolniekiem labāk izprast un novērtēt latviskā vārda bagāto mantojumu. Vai tie būtu atsevišķi dzejnieki viņu jubilejās, vai tas būtu mūsu visu lepnums un bagātība – mūsu tautas dainas. Elza Radziņa spēja visu izprast, tajā iedziļināties ar profesionālu rūpību un pasniegt citiem saprotamā un izprotamā veidā, bet viņa bija galvenokārt teātra cilvēks, un ir piemēroti, ka mēs no viņas atvadāmies šeit, uz Nacionālā teātra skatuves dēļiem, šim teātrim, kam viņa ir veltījusi savu mūžu, un uz kura skatuves viņa pati bija vēlējusies nomirt. Mēs atvadāmies šeit no viņas mirstīgā apvalka un varam pateikties Dievam par viņas mūža gājumu, kas ir bijis garš un bagāts, sekmju un slavas piepildīts.
Viņai nav bijušas aiztaupītas arī sāpes un ciešanas kā jebkuram cilvēkam, bet es domāju, ka mēs varam visi pateikties par šo skaisti un cēli nodzīvoto mūžu, par šo paraugu, ko mums ir devusi šī latviešu sieviete - vienmēr ar taisnu muguru, vienmēr paceltu galvu, nekad nepaļaudamās likteņa sitieniem, vienmēr viņa pati, patiesa. Kā es esmu ar viņu iepazīstoties konstatējusi, dziļi sirsnīgs, inteliģents, pasaulei atvērts cilvēks, labs cilvēks. Viņas mums ļoti pietrūks, un mēs pateicamies par viņas mūža skaisto darbu.