Gunta Ulmaņa svinību atklāšanas runa
Ļoti cienījamie,
Augsti godātie,
Mani laikabiedri!
Es atļaujos Jūs šodien visus tā uzrunāt, jo ir pagājis pavisam neilgs laika posms, kopš šajā namā uzsāka darbu pirmais atjaunotās Latvijas prezidents. Tas bija laiks, kad mēs lēnām pieklusinājām savu Dziesmoto revolūciju, un sākām domāt par reālām, praktiskām un pragmatiskām lietām.
Es šodien esmu šeit aicinājis cilvēkus, kuri visus šos desmit gadus lielākā vai mazākā mērā ir bijuši saistīti ar prezidenta institūcijas darbību arī ikdienā. Jūsu vidū šodien atrodas Jānis Eihmanis, pirmais Valsts prezidenta Kancelejas vadītājs, Jūsu vidū šodien ir Raimonds Pauls, pirmais prezidenta padomnieks, pateicoties Valdim Birkavam. Jūsu vidū šodien atrodas divi politisko spēku vadītāji – Latvijas Ceļš un Zemnieku Savienība, pateicoties kuru politiskajai aktivitātei tika izdarīti pirmie ieraksti atjaunotās Latvijas vēsturē. Jūsu vidū šodien atrodas premjeri, kuri mainījās varbūt biežāk nekā tas bija pieņemts civilizētajā pasaulē, bet kuru maiņu rezultātā Latvija ieguva dinamisku attīstību, netika zaudēts temps un ar katru premjerministru tika ieviestas jaunas idejas, jauni priekšlikumi ar jaunu principiālu uzstādījumu.
Mūsu vidū šodien ir Valsts prezidente, kura, tēlaini runājot, savu šaha partiju ir iesākusi spīdoši, un šajā situācijā ar pārējo šaha pasauli mēs atklātnē esam nokļuvuši ļoti izdevīgā situācijā. Tādā veidā mēs šodien runājam ne tikai par pagājušiem desmit gadiem, bet, šajā telpā atrodoties, mēs runājam par to, kāda būs Latvija vēl pēc desmit gadiem.
Man bieži jautā, kas ir tas būtiskākais, ar ko mēs sākām, un kas ir tas būtiskākais, ko mēs gribējām sasniegt. Nu nevaram mēs aizmirst nekādā gadījumā Jāni Čaksti, kurš sāka ar demokrātiju un katru savu runu un uzstāšanos beidza ar demokrātiju. Un es domāju, ka šie desmit gadi ir patiess apliecinājums tam, ka, lai kuri cilvēki neatrastos pie varas, demokrātijas principi ir bijuši tie svarīgākie mūsu dzīves un darbības pamatā.
Mēs atrodamies Maikapara namā, kurā tika pieņemti daudzi vēsturiski lēmumi, un mēs varam atcerēties, ka pirmais ārvalstu viesis bija ASV Valsts sekretārs Kristofera kungs, un viņam tas bija tik milzīgs pārsteigums un emociju vilnis, ka viņš pirmajās 15 minūtēs pēc garāka ceļojuma no Amerikas tā lēnām iemiga. Bet es domāju, ka tas bija dziļi simboliski – tas bija tas dziļais miers, ko mēs izjutām arī no citu valstu attieksmes, ka Latvija ir uz pareizā ceļa, ka Latvijā viss notiek pārdomāti, lēni un pragmatiski.
Šajos 10 gados mēs esam iemācījušies veidot pareizas proporcijas starp tādiem jēdzieniem kā atbildība, pienākums, tiesības, publicitāte. Man ir vienmēr dziļā atmiņā šie momenti, kad mēs ar premjeriem un Saeimas deputātiem diskutējām – ko esi tu tiesīgs darīt un kas man ir jādara. Kas ir jādara parlamentam, kas ir jādara valdībai un kas ir jādara prezidentam? Protams, no šīs dienas pozīcijām skatoties, bija diezgan smieklīgi, kad prezidents mēģināja izšķirt cukurbiešu fabrikas likteni jeb premjerministrs domāja, ka vienā skaistā patīkamā pasākumā, kurā ir reprezentācijas pieskaņa, premjeram varbūt ir prioritāte. Bet tie bija laiki, kad mēs šīs proporcionālās attiecības meklējām, vienmēr atceroties Satversmes garu un Satversmes burtu. Un, manuprāt, tas ir unikāls gadījums, par kuru mēs varam runāt vēl un vēl, ka daudzi jauni cilvēki strādāja, cienot mūsu senču devumu Satversmes veidošanā.
Mēs šajā laikā esam izvēlējušies vienīgo pareizo ceļu. Šie desmit gadi no visu varu pozīcijām un viedokļa bija mūsu jaunības gadi, un es lepojos ar to, ka manas prezidentūras laikā man nācās nozīmēt par premjeriem cilvēkus, kuriem bija maz gadu, maz dzīves pieredzes, bet ārkārtīgi liels entuziasms un vēlēšanās kaut ko izdarīt labu savai zemei, savai tautai, savai valstij. Šodien mēs saduramies ar diviem pretmetiem savā “es” un savā būtībā. Mums katram šis brīdis 1993.gads, kad veidojās parlaments, valdība un prezidenta institūcija, ir dziļi emocionāls personīgi, bet katram mums no klātesošajiem šis brīdis bija arī liels uzdrīkstēšanās, lielas varēšanas un liela riska pārbaudījums. Vai mēs esam to godam izturējuši, to varbūt šovakar vēl nelemsim, vēl jo vairāk tāpēc, ka Satversme neparedz prezidentiem politiskas runas, tā strikti nosaka, es gribēju teikt, politisko atbildību, bet tā paredz, ka prezidents nenes politisku atbildību.
Nebūsim burtiski tulkotāji, pieturēsimies pie profesora Dišlera teiktā, ka nav augstākas varas, nav augstākas emocionālas spriedzes, nav augstāka principu nesēja un demonstrētāja, kādai jābūt prezidenta institūcijai. Un tāpēc šodien es gribētu visiem klātesošajiem pateikties visiem vispirms par to, ka viņi ir atraduši laiku un ieradušies uz šo ierobežoto pasākumu laikā un telpā. Kā redzat, telpas neļāva uzaicināt plašāku auditoriju, un laiks ir tikai nieka 10 gadi. Es gribētu novēlēt, lai nākamie 10 gadi Jums būtu tikpat auglīgi, tikpat sekmīgi, tikpat optimistiski, un lai mēs varētu vēl un vēlreiz pulcēties gan kā vēstures veidotāji, gan arī kā pragmatiski, reālistiski domājoši, latviski domājoši cilvēki, kuri ir atdevuši visu savas valsts un tautas labklājībai. Paldies!
Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas runa
Es gribētu sākt ar apsveikumu Ulmaņa kungam kā pirmajam atjaunotās neatkarīgās Latvijas prezidentam, un otrs, ko vēlētos, ir pateicību izteikt viņam par paveikto, par to, ko viņš ir uzbūvējis savas darbības laikā.
Šobrīd svinam atjaunotās prezidenta institūcijas desmitgadi. Pirmajā brīvvalsts posmā demokrātiski ievēlēto prezidentu laiks bija tikai 12 gadi, tikai 2 gadi vairāk par tiem, kas nupat jau ir noritējuši kopš institūcijas atgūšanas. Esam jau gandrīz nonākuši pie tā paša līmeņa, un jautājums ir, vai mēs esam jau paguvuši tikpat daudz sasniegt kā toreiz tika sasniegts. Man šķiet, būtu ļoti grūti to izsvērt un izmērīt tādēļ, ka toreiz tika sasniegts ļoti daudz un tiem apstākļiem atbilstoši, un arī tagad es esmu dziļi pārliecināta, ka sasniegts ir ļoti daudz, un šajā sasniegumā kopēji nopelni ir visiem tiem, kas stāvēja pie atjaunotās neatkarīgās Latvijas šūpuļa – pirmajiem parlamentāriešiem, visiem valdības locekļiem, premjeriem un prezidentam Guntim Ulmanim.
Tas bija laiks, kad viss bija jāsāk no nulles, kad bija pirmskara tradīcijas, kas nebija vairs vienmēr gluži piemērojamas jaunajiem apstākļiem, infrastruktūras bija jāveido, bija jāatrod cilvēki, tie jāmāca, jāveido komandas – tas ir bijis milzīgs darbs un ieguldījums, un es domāju, visi Latvijā var būt lepni par to, kas tik īsā laikā tika sasniegts. Jo, ja paraugāmies citur pasaulē, cik daudz citās valstīs paiet gadu desmiti un progress kā nenāk tā nenāk, un it kā daudzi pūlās un saņem palīdzību no citām valstīm, bet lietas tomēr nekustas uz priekšu, un progress nav tik redzams.
Man šķiet, ka mēs Latvijā varam būt apmierināti ar to, ko esam sasnieguši, tajā pašā laikā ļoti labi paši zinām to, kas palicis nepadarīts, to, ko varbūt vajadzēja darīt citādi. Bet tas jau mums vēl viss ir priekšā – ja kas ir jālabo, tad izlabosim, ja kas ir jāpadara, tad padarīsim. Bet iepriekš paveiktais ir jānovērtē, un es kā prezidente ļoti augstu vērtēju prezidenta Gunta Ulmaņa ieguldījumu prezidenta institūcijā, viņa spēju ap sevi pulcināt ļaudis ar sirdsdegsmi un ar profesionālām kvalifikācijām, kas veidoja un palīdzēja viņam veidot šo prezidenta institūciju un daudzi no kuriem ir palikuši savās vietās un turpina to darīt jaunajā prezidentūrā. Mums veidojas jau savas tradīcijas, mēs veidojam institūciju, ko ceram redzēt vēl ilgus, ilgus gadu desmitus bez pārtraukumiem, bez traģēdijām un bez nelaimēm – tādām, kādas ir pieredzējuši mūsu tēvi un vectēvi.
Es apsveicu visus, kas ir darbojušies mūsu valsts labā šajā 10 gadu periodā, un vēlreiz – mani sirsnīgākie apsveikuma un pateicības vārdi prezidentam Guntim Ulmanim, viņa kundzei, par viņu ieguldījumu Latvijas prezidentūras atjaunošanā.