Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas uzruna
Lāčplēša dienā Goda sardzes atjaunošanā pie Rīgas pils
2002.gada 11.novembrī
Augsti godātais aizsardzības ministra kungs,
Augsti godātais Bruņoto spēku komandiera kungs,
Spēka veidu komandieri,
Virsnieki, karavīri,
Dāmas un kungi!
Šodien, 2002.gada 11.novembrī, mēs atjaunojam cēlu pirmskara tradīciju – sardzes pulkam nodrošināt godasardzi ne tikai pie Brīvības pieminekļa, bet arī pie Rīgas pils. Šī Rīgas pils, kas tika pašā sākumā būvēta kā Latvijas teritorijas iekarošanas simbols, gadu simteņiem cauri kalpojusi kā toreiz valdošās varas simbols. Un tikai pēc Latvijas Republikas nodibināšanas 1918.gadā šī pils kļuva par neatkarīgās Latvijas suverēnās varas simbolu.
Pirmskara Latvijā Rīgas pilī bija ne tikai Valsts prezidenta kanceleja, bet tolaik tā bija arī Valsts prezidenta Kārļa Ulmaņa dzīves vieta. Rīgas pils ir tā vieta, no kuras viņš tika arestēts, un šī ir arī pirmā vieta, uz kuru vērsās okupācijas spēku spiediens un pavēles. Godasardze palika šeit arī tad, kad prezidents bija aizvests, bet tā nespēja viena nosargāt neatkarību, prezidenta tiesības runāt savas tautas vārdā. Tas ir skumjš simbols tam, cik ļoti trausla var būt suverenitāte, cik ļoti trausla var būt valsts vara, cik ļoti trauslas var būt prezidenta pilnvaras. Valsts savu suverenitāti saglabā ar savu diplomātisko un politisko darbu, tā sadarbojas ar daudziem saviem draugiem, atbalstītājiem, sabiedrotajiem, lai stiprinātu valsti ekonomiski un politiski, lai rastu sev atbalstītājus tiem centieniem, kas mums ir prioritāri, kas mums ir dārgi. Bet lai nodrošinātu savu neatkarību, ir nepieciešami bruņotie spēki un ir nepieciešama spēja turēties ienaidniekam pretī.
Es novēlu, lai šai pilij nekad vairs nebūtu jāpiedzīvo neatkarības norietu. Es novēlu, lai no šīs pils nekad vairs nebūtu jāaiziet prezidentam, kam ar varu ir atņemtas viņa pilnvaras. Es novēlu, lai Latvijas Republika turpinātu būt neatkarīga mūžīgi mūžos un lai šī pils turpina kalpot par simbolu Valsts prezidenta klātienei, varai un Latvijas suverenitātei.
Ar šo dienu mēs atsākam tradīciju, mēs savijam kopā pagātni ar tagadni un ar nākotni. Es ceru, ka šī būs viena no tām vietām Rīgas sirdī, kas atgādinās visiem garāmgājējiem, vai tie būti latvieši vai svešzemju viesi, ka, jā, šeit tagad ir Latvija – brīva, neatkarīga, suverēna Latvijas Republika. Dievs svētī Latviju!