Valsts prezidentes runa apaļā galda diskusijā par Latvijas XX gadsimta vēstures aktuālām problēmām 2005.gada 4.jūlijā Latvijas Universitātes Mazajā aulā
Augsti godātie viesi,
Dāmas un kungi!
Es vēršos šajā notikumā pie šī apaļā galda diskusijas, it īpaši vēloties izteikt savu pateicību un savu cieņu Simonai Veilas kundzei, kura laipni atsaucās uz manu ielūgumu ierasties Latvijā un piedalīties šāda veida intelektuālās debatēs. Man šķiet, ka viņas domu dziļums un izpratne, viņas cilvēciskums ir tāda līmeņa, ka mums šogad, kad uzsākām pavisam jaunu gadsimtu pavisam citos apstākļos, kādi mums jebkad ir vēsturē bijuši, viņas domas sadzirdēt, man šķiet, īpaši svarīgi. Mums šis pagājušais gadsimts ir gājis no 1905.gada revolūcijas līdz šim 2005.gadam, kad esam kļuvuši pilntiesīgi locekļi Eiropas Savienībā un NATO.
Iepriekšējais gadsimts ir bijis īpaši asiņains, bet tāda jau ir bijusi gadsimtiem ilgi mūsu vēsture. Šī zeme ir bijusi asinīm slacīta un dažādu karaspēku un dažādu kungu pārstaigāta, un tauta ir cietusi un tikusi iznīcināta visdažādāko vai nu laicīgo varu, vai ideoloģiju, vai reliģiju vārdā, kā nu kuro reizi. Taču pagājušā gadsimteņa notikumi ar divām totalitārām okupācijām un it sevišķi šo genocīdu pret ebreju tautu, ko šodien, 4.jūlijā, mēs atceramies ar skumjām un sērām, ir bijuši unikāli savā veidā, atšķirīgi no citiem notikumiem. Nekad tik īsā laika posmā nav tik lielā mērā iznīcināta vesela integrāla sabiedrības daļa, kas šeit bija dzīvojusi un plaukusi vairāku gadsimtu garumā, arīdzan totalitārā carisma sistēmas ietvaros, taču miermīlīgā sadzīvē ar saviem kaimiņiem pretēji daudzām citām cariskās impērijas vietām Latvija pogromus nekad nepiedzīvoja.
Šī masu slepkavība, šis genocīds, kas tika vērsts pret ebreju tautu atstāja Latvijas un Latvijas iedzīvotāju kopējā demogrāfiskā profilā ārkārtīgi lielu un sāpīgu robu, kuru vispār nav iespējams aizvietot, jo tika iznīcinātas veselas dzimtas un veselas ģimenes. Kā tikko dzirdējām, tā ir jauna kopiena, kas šeit ir atdzimusi, bet, kas, mēs ceram, spēs arī šeit iesakņoties, plaukt un zelt tāpat kā tie, kas holokaustā savulaik aizgāja bojā. Mēs, protams, gribam gādāt, lai nekas tāds ne viņiem, ne kādam citam šeit Eiropā nevarētu atgadīties.
Eiropa šobrīd stāv uz daudzu svarīgu lēmumu izšķiršanās sliekšņa, bet tā tas ir jebkurā vēstures posmā. Mums vienmēr ir izvēles brīvība, arī pat totalitārisma laikos - vai glābt savu dzīvību, vai kādu citu, vai ņemt rokās ieroci un pacelt to pret nevainīgu civiliedzīvotāju, vai to nedarīt? Izvēles ir bijušas. Galējā būtu: dzīvot vai mirt. Ir tādi apstākļi, kuros varbūt labāk ir pieņemt –nomirt –, nekā galināt citu, bet tā katram vienmēr ir bijusi izvēle.
Tagad mums izvēles nav tik dramatiskas. Mēs varam teikt, ka esam laimīga paaudze, jo mums ir lukss savā ziņā lemt, kā dzīve varētu būt pēc iespējas labāka, nevis izvairīties no nāves, šausmām un mocīšanas. Tā ir milzīga starpība. Ja tā padomā, es nezinu, vai Latvijas vēsturē vēl tā ir bijis, izņemot īso starpkaru posmu. Šis ir tas brīdis, kad mēs esam arī atvērti pasaulei, mums ir iespējas tikt sadzirdētiem, bet galvenokārt dzirdēt citus. iepazīties ar viņu dzīvi, darbiem.