Šodien Alsungā Alsungas Novadpētniecības muzejā notika apaļā galda diskusija par suitu tradīciju nākotni. Diskusijā piedalījās Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, pašvaldību pārstāvji, LU profesore un Valsts valodas komisijas locekle Janīna Kursīte, LU doktoranti, Suitu sievas, Gudenieku suiti. Sarunas galvenā uzmanība tika vērsta uz to, kā mūsdienu pasaulē, kurā notiek pārmaiņu procesi, iespējams vienlaikus saglabāt un attīstīt nacionālo un lokālo identitāti un reizē panākt pagastu ekonomisko izaugsmi.
Runājot par suitu tradīcijām, vietējie iedzīvotāji izteica dažādus viedokļus, kā administratīvi teritoriālā reforma varētu iespaidot suitu tradīciju izdzīvošanas un attīstības iespējas. Tika pausti viedokļi, ka pievienošanās novadiem, kuros nav suitu tradīciju, varētu ilgākā laika posmā mazināt to cilvēku kopumu, kuri piekopj suitu tradīcijas un valodu. Savukārt izskanēja arī viedokļi, ka mūsdienās neviena tradīcija nevar izdzīvot bez ekonomiskās izaugsmes, jo, ja cilvēki aizplūdīs labākas dzīves meklējumus uz lielām pilsētām vai pat citām valstīm, tad var izzust arī pašu tradīciju nesēji.
Prezidente pauda gandarījumu par to, ka suiti ir apvienojušies savā kultūras centrā, aktīvi piekopj savas tradīcijas – ir vairāki folkloras ansambļi un deju grupas, kā arī rūpējas par tradīciju nodošanu nākamajām paaudzēm. Tomēr viņa uzsvēra, ka ir jāatrod tie sociālie un ekonomiskie priekšnoteikumi, kas radītu labākas dzīves iespējas gan suitu ciemiem, gan reģionam kopumā, un tādejādi dotu papildus iespējas arī suitu tradīcijas tālākai piekopšanai. Prezidente uzsvēra arī to, cik tomēr liela nozīme ir lokālām valodas un kultūras īpatnībām, kas kopumā rada lielu bagātību visai valstij kopumā.
“Mums Latvijā latviešu valoda ir valsts mērogā, kuru mēs saglabājam, bet tās reģionālās īpatnības, reģionālā, varētu teikt, krāsa, smarža un garša, kas ir katram novadam, tā mums ir liela bagātība un, lai viņu uzturētu dzīvu, pirmais, kas ir vajadzīgs, ir dzīvu cilvēku kritiskā masa. Nākamais, protams, lai viņiem būtu apziņa par tām vērtībām, ko viņu tradīcija reprezentē. Lai viņiem būtu lepnums par to, kas viņi ir, par savām saknēm, par savu mantojumu, par to, cik tas ir vērts. Tur savs darbs ir skolām, dažādām nevalstiskajām organizācijām, pašvaldībām, bet beigu beigās arī tieši katrai ģimenei.”