Pirms 28. gadiem mūsu tautas garaspēks uzveica milzīgu pārspēku. Mūsu valstsgriba pārspēja vienu no sava laika varenākajām impērijām. Mēs nezinājām, ko nesīs nākamā diena, bet ticējām, ka tā būs labāka diena brīvā valstī.
Ticot Neatkarīgai Latvijai, toreizējais parlaments – Augstākā padome – spēja vienoties un īstenot tautas gribu.
Un tā bija pašnoteikšanās uzvara pār pakļaušanos. Izvēle, kas deva cerības un iespējas ikvienam pašam veidot savu un savu bērnu nākotni. Brīvība, par kuru toreiz nobalsoja mūsu priekšstāvji, bija kaut kas vairāk par politiskās iekārtas maiņu. Tā bija brīvība ikvienam no mums. Brīvība uzņemties atbildību par savu valsti.
Toreiz 1990. gada 4. maijā es atrados šeit pat Madonā savā darbavietā Blaumaņa ielā. Un es atceros satraukumu, karstās diskusijas par nākotni, cerības, kas virmoja visapkārt. Un, ja man tad kāds būtu teicis, ka es kādreiz kļūšu par brīvas Latvijas valsts prezidentu, es tiešām tam neticētu. Un man tad bija tikai 24 gadi! Šodien šeit bez skaistiem vārdiem es varu apliecināt, ka brīvā, demokrātiskā, neatkarīgā valstī viss ir iespējams.
Toreiz latvieši, krievi, poļi, ebreji, baltkrievi, grieķi un citu tautību pārstāvji, - visi iestājās par Latviju. Ne tikai Rīgā bet pilnīgi visos Latvijas novados cilvēki pulcējās, izteica savas domas un gribu veidot jaunu Latviju, lai ar to vienmēr lepotos. Tāpēc demokrātijas vārdā arī šodien ikviens ir aicināts domāt, piedalīties un vajadzības gadījumā cīnīties gan par savām un sava novada interesēm, gan par mūsu kopējo labklājību.
Šodien es atgādinu par 4. maija vēsturisko balsojumu un aicinu jūs uztvert trīspadsmitās Saeimas vēlēšanas šogad rudenī tikpat atbildīgi. Tikai piedalīšanās vēlēšanās var pilnībā apliecināt, ka tiesībām pašiem izlemt savu nākotni ir jābūt visas tautas izvēlei.
Šodien militārā parāde Madonā nav spēka un agresijas demonstrēšana. Tā ir miera sargāšanas un valsts aizsardzības stipruma apliecināšana. Mēs apliecinām, ka esam gatavi ar ieročiem rokās aizstāvēt mūsu dzimteni un tās iedzīvotājus pret ikvienu ienaidnieku.
Tagad mūsu garaspēkam līdzās stāv pašiem savs karaspēks. Ikdienā mūs sargā tūkstoši norūdītu karavīru sauszemes, jūras un gaisa spēkos. Izšķirošā brīdī tiem palīgā nāks daudzie zemessargi un mūsu armijas rezervisti.
Es saku viņiem lielu un patiesu paldies mūsu visu vārdā. Tāpat arī paldies robežsargiem, policistiem, ugunsdzēsējiem, ikvienam, kas bezbailīgi kalpo savai tēvzemei. Un protams, paldies arī jaunajiem dzimtenes aizstāvjiem.
Jūs šodien redzat, mēs neesam vieni! Šodien militārajā parādē kopā ar mūsu karavīriem soļo arī mūsu sabiedrotie no Kanādas, Polijas, Itālijas, Spānijas, Slovākijas, Albānijas, Slovēnijas un arī protams no ASV kā mūsu partneri. Tā apliecinot visai pasaulei un katram Latvijas iedzīvotājam – mēs neesam vieni. Paldies, mūsu sabiedrotajiem par to, ka viņi ir šeit!
Šodien Latvijas karavīri ir nostājušies parādes ierindā manā dzimtajā Madonā. Jūs katrs nākat no sava novada, un katrs esat gatavs aizsargāt ikvienu Latvijas daļu: Rīgu, Vidzemi, Kurzemi, Latgali un Zemgali.
No visām Latvijas pusēm tik daudz jaunu, spēcīgu, patriotisku cilvēku brīvprātīgi iestājas Latvijas Nacionālajos bruņotajos spēkos un Zemessardzē! Vīrieši un sievietes, kas velta savu laiku un savus spēkus, lai stiprinātu mūsu valsts aizsardzības spējas.
Raugoties uz jums, es ne mirkli nešaubos – 1990. gada 4. maijā nolemtais ir mūžībā ierakstīts! Sanāksim šodien pie baltiem galdautiem un svinēsim šo dienu! Atcerēsimies nesenās pagātnes notikumus! Un gribu novēlēt, lai tāda pati saliedētība valdītu un vadītu mūs arī šodien.
Lai savās sirdīs un savos darbos mēs katrs esam kā karavīri, ar nesalaužamu degsmi gatavi jebkurā laikā stāvēt sardzē par Latvijas brīvību!
Veidosim un sargāsim savu brīvo, demokrātisko valsti katru dienu!
Dievs, svētī Latviju!
