Atverot durvis, svešā mēlē skanēja pavēle paņemt nedaudz mantas un doties līdzi. Kurp? To nezināja neviens. Klauvēts tika ne tikai Rīgā, bet katrā Latvijas pilsētā, katrā Latvijas pagastā. Šeit nebija runa par īpašu Latvijas politisko eliti vai vadoņiem, jo klauvēts tika pie visu to cilvēku durvīm, kas veidoja Latvijas mugurkaulu. Netika sargāti ne sirmi viri, ne mazi bērni, ne grūtnieces. Pastāstīsim šo tēvutēvu stāstu bērniem, lai mēs zinātu savu vēsturi un apzinātos savas saknes. Jo mūs vieno mīlestība pret savu zemi, pret Latviju.”
Pēcpusdienā Valsts prezidents viesojās Gulbenē, pie Politiski represēto pieminekļa noliekot ziedus un pieminot ar klusuma brīdi deportētos Latvijas iedzīvotājus. Savā uzrunā gulbeniešiem, Valdis Zatles uzsvēra: „Katrā no mūsu dvēselēm ir dziļa rēta. Ja ikdienā sūdzamies par mazām, lietām, tad šodien, atceroties tēvutēvu stāstus, saprotam, ka Latvijā nav nevienas ģimenes, kas nebūtu cietusi no represijām. Neviens nekad neatbildēs kāpēc, bet mēs zinām, ka tie bija godprātīgi cilvēki, kas veidoja Latvijas valsts pamatu un kurus vēlējās iznīcināt. Tautas vēsturi nepierakstīs neviens cits kā mēs paši, un mūsu valsti nemīlēs neviens kā mēs paši.” Pēc šī pasākuma Valsts prezidents kopā ar Gulbenes novada domes priekšsēdētāju Sandru Daudziņu nolika ziedus pie pilsētas Brīvības pieminekļa.
Vēlāk Valsts prezidents devās uz Litenes kapiem, lai noliektu galvu to Latvijas armijas karavīru piemiņas vietā, kurus 1941. gada jūnijā nogalināja NKVD. Pēc ziedu nolikšanas, Valdis Zatlers savā uzrunā sacīja: „Nacionālā pašapziņa rodas mūs sirdīs, pēc tam tā nonāk mūsu prātos un realizējas mūsu darbos. Sapnis par Latviju radās reizē ar mūsu kultūras atmodu, ar pašapziņu par tautu, kas vēlas savu valsti. Taču valsts ir ne tikai jāveido, tā ir arī jānosargā. Tamdēļ ir vajadzīgi drosmīgi vīri visos laikos, kas uzvelk šineli, paņem šauteni un dodas sargāt tēviju. Brīvības cīnītāji atdeva dzīvību par vienu mērķi – lai mums viesim ir sava valsts. Armija vienmēr bija pamats drošības izjūtai. Divdesmit gados pēc brīvības cīņām mēs lepojamies ar saviem karavīriem un virsniecību.”
Izvērtējot vēsturisko Latvijas virsniecības nozīmību, Valsts prezidents norādīja: ”Litenes traģēdija ir tāda pati kā Polijas Katiņas traģēdija, tikai Latvijas tautas traģēdija. Šai traģēdijai bija nežēlīgs un cinisks mērķis - lai Latvijas valsts nekad neatdzimtu. Taču tas neizdevās – Latvija ir atkal atdzimusi.”
Vakarpusē Valsts prezidents piedalījās Litenē, Latvijas armijas nometnes vietā organizētajā „Atmiņu ugunskurā”, kur norisa sarunas par Latvijas armijas vēsturisko nozīmi ar veterāniem, virsniekiem un iedzīvotājiem.
Valsts prezidentam, apmeklējot Litenes muižu, bija iespēja tikties ar iedzīvotājiem. Sarunu laikā prezidents diskutēja par demogrāfijas jautājumiem, par jauniešu darba problemātiku un aicināja jauniešus izmantot brīvprātīgā darba iespējas Valsts prezidenta nesen atbalstītajā programmā „Pieredze nākotnei”. Iedzīvotāji interesējās arī par budžeta veidošanas jautājumiem.
