Katru gadu 26.aprīlī tiek pieminēta 1986.gadā notikusī traģiskā Černobiļas atomelektrostacijas avārija, kas atstājusi neizdzēšamas pēdas daudzās Eiropas valstīs. Šī katastrofa skāra arī vairākus simtus Latvijas iedzīvotāju, kuri sniedza palīdzību nelaimē cietušajiem.
Viens no viņiem bija Valsts prezidents Valdis Zatlers. Iespējams, vienīgais prezidents pasaulē, kurš, riskējot ar savu veselību un pat dzīvību, ir piedalījies Černobiļas humānās un vides katastrofas seku novēršanā. Tas ir pārsteidzošs fakts daudziem -īpaši rietumvalstu amatpersonām, viedokļu veidotājiem un mediju pārstāvjiem, bet skaudras atmiņas pašam Valdim Zatleram.
1986.gada maijā Valdis Zatlers kā ārsts, viens no daudzajiem Latvijas militārajiem mediķiem, piedalījās Černobiļas atomelektrostacijas avārijas seku likvidēšanas darbos. Avārijas vietā viņš ieradās jau 10.maijā, tikai divas dienas pēc iesaukšanas padomju armijā un divas nedēļas pēc notikušās katastrofas. Pat sapņos viņam nerādījās, ka viņš spoku pilsētā atgriezīsies otrreiz un šoreiz jau kā Latvijas Valsts prezidents. Pēc 22 gadiem, 2008.gada jūnijā, atrodoties valsts vizītē Ukrainā, Valdis Zatlers vēlreiz ieraudzīja Černobiļas Budavaroviču ciematu.
Noliekot ziedus pie pieminekļa „Tiem, kas glāba pasauli”, tādējādi godinot visus Černobiļas atomelektrostacijas avārijas seku likvidēšanas darbos bojā gājušos,Valsts prezidents atzina, ka viņu pārņem sirreālas sajūtas. „Šis ir īpašs apmeklējums. Pēc 22 gadiem es esmu vietā, ar kuru saistās daudz sāpīgu pārdzīvojumu ukraiņu tautai, kā arī visiem tiem, kas steidzās palīdzēt Ukrainai traģiskajā 1986. gada pavasarī,” teica Valsts prezidents. Viņš vienlaicīgi norādīja, ka šie divi mēneši, ko pavadīja glābšanas darbos 30 kilometru zonā, ir viena no skaudrākajām viņa dzīves pieredzēm.
Valsts prezidents Valdis Zatlers dalās atmiņās par Černobiļas avārijas seku likvidēšanas operāciju 1986. gada pavasarī
"1986. gada pavasarī strādāju Rīgas 2. slimnīcā, operēju. Man tika atstāta pavēste no kara komisariāta, bet tad, kad atnācu mājās, priekšā gaidīja jau otra pavēste. Man, protams, nebija nekādu ilūziju par to, uz kurieni būs jādodas, un atlika tikai viens – izvēlēties, ko darīt: doties uz kara komisariātu vai bēguļot. Un tā 9. maijā mēs, likteņbiedri, sakāpām vagonos un devāmies nezināmā virzienā," iesāk Valdis Zatlers.
Ceļā uz Černobiļu bijis velnišķīgi auksts – vagonam grīdas bija tik cauras, ka sliedes varēja redzēt. "10. maija vakarā mēs nonācām galapunktā. Apkārt – pļavas, nekā nav, mēs gulējām zem klajas debess, un teltis mums atveda tikai nākamajā dienā. Izrādījās, ka atrodamies blakus 30 kilometru drošības zonai, taču neko vairāk neviens mums nestāstīja. Tur mēs pavadījām turpmākos divus mēnešus. Es biju medicīnas vada komandieris, dalīju puišiem zāles un, ja kaut kas sāpēja, smērēju briljantzaļo šķīdumu uz izsitumiem, jo formastērpi, kas nekad nebija vilkti mugurā, bija piesūcināti ar ķimikāliju, kas kairināja ādu," atceras Valdis Zatlers. Labas zāles bija arī šņabis: visi zināja, ka alkohols mazina radiācijas postošo ietekmi, tāpēc mēģināja to iegādāties no vietējiem iedzīvotājiem, savukārt "odekolons Landiš bija izpirkts no visiem apkārtējiem veikaliem".
Noderējušas arī kara katedrā savulaik gūtās zinības: "Padomju Savienībā viss bija skaidrs, kā rīkoties atomkara gadījumā, taču nevienam nebija pieredzes, ko darīt pēc AES sprādziena. Un tad pēkšņi atvērās faili, kas tika galvā ielikti, apmeklējot tolaik tik ienīstās kara katedras lekcijas. Vienu dienu mūs aizveda uz Pripetes ciematiņu un sāka klāstīt, ka mums viss šeit jānokopj, jo pēc divām nedēļām ieradīšoties ārzemju diplomātu delegācija, lai pārliecinātos, ka pavisam drīz te atgriezīšoties cilvēki, lai turpinātu te dzīvot. Man līdzi bija mērierīce. Izmērīju radiācijas līmeni. Pēc tam mēs ļoti ātri sakāpām atpakaļ autobusā, jo man bija skaidrs: tur neviens neatgriezīsies tuvākos trīssimt gadus."
Viens otrs karavīrs tukšajās mājās dzina kandžu, taču tas tika uzskatīts par marodierismu. "Kāda tantīte iegāja savā pamestajā mājā un ieraudzīja karavīrus, kas dzina un baudīja šo dziru karstu, uzkozdami večiņas skābos gurķus. Protams, viņa pasūdzējās komandieriem. Taču tad, kad večiņai ierindā vajadzēja atpazīt konkrētos dzēroņus, viņa to nevarēja izdarīt. Un labi vien bija: tā skāde nebija tik liela, bet karavīrus varēja sodīt ļoti, ļoti bargi."
Kādudien Latvijas karavīriem paziņoja, ka divu mēnešu vietā viņiem Černobiļā nāksies pavadīt pusgadu. "Mums to paziņoja osobists – īpašās nodaļas darbinieks, vārdu sakot, čekists. Viņam cieši klāt pienāca kāds puisis, krievs pēc tautības, ar lāpstu rokās. "Tev jāapsola," viņš draudīgi teica osobistam, "ka mēs atgriezīsimies mājās pēc diviem mēnešiem – tieši tā, kā rakstīts pavēstē. Apsoli, citādi mēs tevi tūlīt nositīsim." Tā kā puisis bija krievs, viņu nesodīja par tādu izrunāšanos. Ja to būtu teicis latvietis, viņam piesietu nacionālismu un pretvalstiskumu," spriež Valdis Zatlers.
Zatlera komandu tiešām palaida mājās pēc diviem mēnešiem. "Neko neņemiet līdzi," brīdināja dakteris Zatlers, "iznīciniet savas vecās drēbes: tās ir radioaktīvas. Taču nevienu nevarēja apturēt, visi, nocietušies pēc mājām, skrēja ātrāk prom. Piesardzīgākie mani paklausīja: nogrieza matus un nagus un iegāja pirtī. Un tikai tad devās pie ģimenēm. Tāpat izdarīju arī es."
Kad no Pripetes evakuēja iedzīvotājus, viņiem piekodināja neņemt līdzi mājdzīvniekus. "Pēc tam pa ciematu klaiņoja suņi un kaķi, medīja, dzīvoja, kamēr aizgāja citos medību laukos. Karavīri uzgāja arī citus, vēl baigākus atradumus: netālu no Pripetes kādreiz bija milzīga vistu ferma. Putni tur, protams, tika atstāti bez ūdens un ēdiena. Tikai pēc kāda laika, "pateicoties" drausmīgajai smakai, uzzināja par šo fermu."
Tomēr visspēcīgāko iespaidu uz Valdi Zatleru atstāja nevis AES liktenīgais ceturtais bloks, bet gan piektais: "Blakus nepabeigtajam piektajam blokam sastinguši stāvēja ceļamkrāni, un tos otrreiz es redzēju, kad devos valsts vizītē uz Ukrainu. Domāju arī par saindēto zemi, ko vējš un dzīvnieki izvazā daudz intensīvāk un tālāk, nekā mēs spējam iedomāties."
Vai Valsts prezidents Valdis Zatlers ir par vai pret atomelektrostacijām? "Esmu par AES. Katastrofu Černobiļas AES radīja nevis tehnikas iziešana no ierindas, bet gan cilvēciska kļūda, un šo kļūdu savukārt dzemdināja nebrīva sabiedriskā iekārta, kurā kļūdu un problēmu slēpšana gan no priekšniekiem, gan no sabiedrības bija sistēma.”
Fragments no Elitas Veidemanes raksta laikrakstā „Neatkarīgā Rīta Avīze Latvijai” (26.04.2010.)
FOTO: Valsts prezidents apmeklē Černobiļu
FOTO: Valsts prezidents apmeklē Černobiļu