Valda Zatlera prezidentūras komisijas un padomes

Vēsturnieku komisija

Lekcijas un dokumenti

Dr. Irēnes Šneideres referāts Okupācijas režīmi: dokumentāla vēsture 

Šodien tiek prezentēta īpaša grāmata. Savas pastāvēšanas laikā Latvijas Vēsturnieku komisija ir laidusi klajā divdesmit vienu rakstu sējumu. Tie bija zinātnisko rakstu krājumi, starptautisko konferenču materiāli un monogrāfija. Tagad lasītājiem tiek piedāvāts kārtējais – 22. sējums – šoreiz dokumentu krājums.

Lieki būtu atgādināt, ka nacistiskās Vācijas un Padomju Savienības okupācijas režīmu politikas izpēte Latvijā, kā arī Lietuvā un Igaunijā nav iespējama bez Vācijas un Krievijas Federācijas arhīvu materiāliem. Nozīmīgi dokumenti, kas izskaidro dažādus Latvijā īstenotās politikas aspektus, atrodami arī citos ārvalstu arhīvos. Jau vairākus gadus Vēsturnieku komisija atbalsta komisijas locekļu studijas ārvalstu dokumentu krātuvēs. Un tagad lasītājiem ir iespēja iepazīties ar šī darba rezultātiem, kuri, manuprāt, ir visai iespaidīgi.

Krājumā ir apkopoti astoņdesmit pieci dokumenti no Amerikas Savienoto valstu, Krievijas Federācijas, Lielbritānijas un Vācijas arhīviem. Taču skaits šinī gadījumā nav būtiskākais faktors. Gribētos izcelt trīs šīs dokumentālās vēstures īpatnības. Pirmā, tie atspoguļo ne vien okupācijas režīmu Latvijā īstenotās politikas dažādus aspektus, bet galvenais lēmumu pieņemšanas iemeslus, faktorus un personības, kas to ietekmēja. Tas nozīmē, ka dokumenti atklāj lasītājam Latvijas valstij un tās tautai nozīmīgu lēmumu pieņemšanas mehānismu tā sakot „virtuvi”. Otrā īpatnība – nozīmīga vieta dokumentu krājumā ir ierādīta Rietumu lielvalstu, pirmām kārtām ASV un Lielbritānijas nostājai Baltijas jautājumā. Tātad lasītājam būs iespēja ieskatīties arī „lielās politikas” aizkulisēs. Un te viņus gaida, manuprāt, daudzi pārsteigumi. Un beidzot trešā dokumentu krājuma īpatnība – vairāki grāmatā apkopoti materiāli, ko apliecina kaut vai dokumentu virsraksti, stāsta par norisēm ne vien Latvijā, bet Baltijā kopumā. No okupētāju valstu puses šādai reģionālajai pieejai bija savas īpatnības, turklāt tā piedzīvoja zināmu evolūciju nacistiskās Vācijas un Padomju Savienības iedibināto režīmu pastāvēšanas laikā.

Tas pilnā mērā attiecas uz Vissavienības komunistiskās (Boļševiku) partijas (VK(b)P) Centrālās komitejas (CK) Politbiroja locekļa CK sekretāra Andreja Andrejeva (1895–1971) 1940. gada decembra ziņojumu par situāciju Latvijā, Lietuvā un Igaunijā pēc to iekļaušanas Padomju Savienības sastāvā. Līdz šim tas ir vienīgais mums zināmais tik augsta ranga PSRS vadītāja sastādīts dokuments, kurā neminot tādas klišejas kā sociālistiskā revolūcija, komunistiskās partijas vadošā loma, proletariāta cīņa u.c. pragmātiski, bez ideoloģiskiem uzslāņojumiem tiek vērtēts stāvoklis Baltijas valstīs pirms un pēc padomju okupācijas, nosprausti tuvākās nākotnes uzdevumi. Kopumā A. Andrejeva ziņojums ir ieturēts ļoti kritiskos toņos. Pēc viņa pārliecības Latvijā, Lietuvā un Igaunijā bija jāpaātrina „sociālistiskie pārkārtojumi”. Asi tika kritizēts arī Latvijas PSR Iekšlietu tautas komisariāts par to, ka nepietiekami intensīvi cīnās ar visa veida „tautas ienaidniekiem”. Dokuments skaidri apliecina, ka Kremlis vēlējās pēc iespējas ātrāk pielāgot un integrēt Padomju Savienībā pastāvošajā sistēmā ne vien Baltijas valstu politisko sistēmu un saimniecību, bet arī sociālo struktūru, īstenojot visaptverošu nacionalizāciju un atbrīvojot jaunpievienotās teritorijas no „ekspluatatoru šķiras”. PSRS plāni Latvijas, Lietuvas un Igaunijas padomju republikās bija pilnīgi identiski, atšķirības bija niansēs.

Nomainot Padomju Savienības režīmu, nacistiskā Vācija veiksmīgi izmantoja savās interesēs padomju terora un deportācijas rezultātā izmainījušos iedzīvotāju noskaņojumu un attieksmi pret vāciešiem. Ostlandes reihskomisariāta Politiskās daļas vadītāja Fridriha Trampedaha 1941. gada 16. augusta ziņojums to spilgti apliecina. Taču iedzīvotāju attieksme pret vāciešiem mainījās, ar laiku pastiprinājās pretvācu noskaņojums.

Domājams, ka man būs taisnība, ja pateikšu, ka pašpārvalde, tās darbība un Latviešu SS brīvprātīgo leģions – tās ir divas vispretrunīgāk vērtētas nacistiskās Vācijas okupācijas laika problēmas. Mūsu grāmatā šīs problēmas tiek parādītas no neierasta skatu punkta, raugoties no Berlīnes, nevis no Rīgas. Nacistiskās pārvaldes struktūrās notika asas diskusijas par pašpārvaldes izveidošanas lietderību, tās funkcijām un darbības formām. Okupēto austrumu apgabalu reihsministra Alfreda Rozenberga 1942. gada 7. marta lēmums par pašpārvaldes izveidošanu Latvijas ģenerālapgabalā izraisīja neapmierinātību nacistu ierēdņu vidū. Neraugoties uz to, ka pašpārvaldes funkcijas bija vairāk nekā ierobežotas, tomēr okupācijas varas struktūras pauda bažas par iespējamo nācijas konsolidāciju. Te, pēc okupantu domām, tieši pašpārvalde varēja spēlēt ievērojamu lomu. Turklāt tika ierobežotas jebkuras iespējas koordinēt darbību Latvijas, Lietuvas un Igaunijas starpā. Lūk, vēl viens reģionālisma aspekts.

Kas attiecas uz Latviešu SS brīvprātīgo leģionu, tad tā izveide bija saistīta gan ar okupantu nolūku sūtīt jaunas divīzijas uz fronti, gan ar Zemes pašpārvaldes cerībām ietirgot Latvijai kaut ierobežotu neatkarību. Pēdējām nebija lemts piepildīties. Lai tiktu pie jauna papildinājuma saviem karapulkiem, nacisti latviešos uzturēja šādas iluzoras cerības. 1943. gada sākumā nacistiskās Vācijas ārlietu ministrijas nostāja bija par labu Latvijas, Lietuvas un Igaunijas valstiskuma atjaunošanai. Un tika izvirzīts spēcīgs arguments: maksa par to būtu 20–25 baltiešu divīzijas frontē. Jautājums par Latvijas, Lietuvas un Igaunijas valstisko statusu nebija pilnībā noņemts no dienas kārtības. Taču Vācijas augstākās vadības plānos neietilpa neatkarīga Baltija, attieksme pret to mainījās tikai Otrā pasaules kara pašās beigās nacisma pilnīgas sagrāves priekšvakarā, kad tam vairs nebija nekādas nozīmes.

Otrā pasaules kara mainīgajos apstākļos liela nozīme bija tam, kā norises Latvijā vērtēja tie, kuri bija pilnvaroti pārstāvēt neatkarīgās Latvijas Republikas viedokli. Kā zināms, 1940. gada 17. maijā Latvijas Republikas Ministru kabinets pieņēma īpašu lēmumu gadījumiem, ja „kara apstākļu dēļ vairs nebūtu iespējams sazināties ar Latvijas diplomātiskajām un konsulārajām pārstāvniecībām Vakareiropā”. Ārkārtējās pilnvaras tika piešķirtas sūtnim Londonā K. Zariņam un Vašingtonā A. Bīlmanim. Šo Latvijas pilnvaroto personu pamatnostādnes ir nepārprotami paustas publicētajos dokumentos. Tās ir sekojošas:

– 1940. gada vasarā Padomju Savienība ir okupējusi Latviju;

– padomju okupāciju 1941. gada vasarā nomainīja nacistiskās Vācijas okupācijas režīms;

– Otrā pasaules kara laikā Latvija centīsies izvairīties no iesaistīšanās karā PSRS vai Vācijas pusē;

– Latvijas tautas iespēja atkal kļūt par noteicēju savā dzimtajā zemē ir atkarīga no nacistiskās Vācijas sakāves;

– izveidojot Zemes pašpārvaldi okupētajā Latvijā, Vācija ir pārkāpusi gan starptautiskās tiesības, gan Latvijas Republikas likumus;

– 1944. gadā tika atjaunots PSRS okupācijas režīms, kas Latvijas tautai nesa jaunus upurus.

Tātad sūtņu personā paustā Latvijas Republikas oficiālā nostāja skaidri un viennozīmīgi nosodīja gan padomju, gan nacistisko okupācijas režīmu. Vērtējot Otrā pasaules kara norises Latvijā, nedrīkst izlaist no redzesloka šo nostāju kopumā, jo dažkārt rodas vēlme noklusēt vienus aspektus un izcelt citus.

Pēc Otrā pasaules kara atkal bija pieviltas Latvijas iedzīvotāju cerības uz brīvību vai Rietumvalstu – PSRS sabiedroto kara laikā – palīdzību cīņai par brīvību un neatkarību. Šinī grāmatā lasītājam ir dota iespēja spriest par nacionālo partizānu kustību Latvijā, Lietuvā un Igaunijā pēc to PSRS militāro struktūru dokumentiem, kuru uzdevums bija šīs pretestības kustības apspiešana. Grāmatā ievietoti dokumenti būtiski papildina mūsu zināšanas par nacionālo partizānu kara vēsturi Baltijā, ļauj salīdzināt norises Latvijā, Lietuvā un Igaunijā.

Taču padomju okupācijas režīmam, spriežot pēc grāmatā publicētiem dokumentiem bija vēl viens bīstams ienaidnieks – Baznīca, īpaši Romas katoļu Baznīca. Šo pretinieku nevarēja apkarot ar militāro spēku. Te tika izmantoti apmelojumi, viltus un režīmam raksturīgā represiju politika. Šīs tēmas dokumentu klāstā gribētos izcelt Maskavā notikušās Reliģijas kultu lietu padomes sēdes debašu stenogrammu. Sēde notika 1946. gada 21. decembrī. Tā sniedz atbildes uz jautājumu – ar kādu paņēmienu palīdzību tika slēpti īstie pret Baznīcu vērsto lēmumu autori un īstenotāji, lai starptautiskās sabiedrības priekšā varētu iztēloties, it kā Padomju Savienībā pastāv ticības brīvība. Kaut gan vēl 1940.–1941. gadā tika veikti vairāki brutāli pasākumi karojošā ateisma uzspiešanā, ticīgo vajāšanā un pazemošanā, kas apliecināja režīma patieso attieksmi pret Baznīcu. Pēc Otrā pasaules kara šī politika tika turpināta, kaut gan jau daudz viltīgāk.

Šodien prezentējamo grāmatu nekādā ziņā nevar nosaukt par vieglu lasāmvielu, kaut vai tādēļ vien, ka tajā apkopotie dokumenti no ārvalstu arhīviem ir publicēti oriģinālvalodā – angļu, krievu un vācu. Kaut gan tas varētu daudziem traucēt pilnībā izprast vēstures avotu saturu, tomēr esmu pārliecināta, ka grāmata vismaz ļaus atsvaidzināt svešvalodu zināšanas. Bet runājot nopietni, ceru, ka šī grāmata noderēs ne vien Latvijas, bet arī ārvalstu vēsturniekiem.

Nolasīts 2008.gada 16.aprīlī Vēsturnieku komisijas rakstu 22.sējuma prezentācijas pasākumā