top_img
Kancelejas vēsture

Vēsturiskā izziņa par 1993.-2010. gadu

 

Latvijas Republikas Valsts prezidenta kanceleja darbojas kopš Valsts prezidenta institūcijas atjaunošanas 1993.gada 7.jūlijā. Sākotnēji tā darbojās Saeimas telpās, tad – Maikapara namā, līdz 1995.gadā pārnāca uz Rīgas pili. Pirmie atjaunotās Valsts prezidenta Kancelejas vadītāji – Jānis Eihmanis (1993-1994), Ivars Millers (1994 – 1999), Mārtiņš Bondars (1999-2006), Andrejs Pildegovičs (2006-2007), Eduards Stiprais (2007-2008), Edgars Rinkēvičs (2008-2011), Gundars Daudze (2011-2014), Aleksandrs Bimbirulis (2014-2015), Guntis Puķītis (2015-2017). Šobrīd to vada Arnis Salnājs.

 

Valsts prezidenta kanceleja savā darbībā pamatojas uz Satversmi, likumiem un citiem tiesību aktiem, kā arī Latvijas Republikas Valsts prezidenta kancelejas Nolikumu, kas apstiprināts 2008.gada 22.decembrī. Valsts prezidenta kancelejas kā nodokļu maksātāja reģistrācijas numurs ir 90000038578. 

 

Valsts prezidenta kanceleja Latvijas pirmās brīvvalsts laikā

Satversmes sapulces prezidenta kanceleja

     

Latvijas valsts Satversmes izstrādāšanas laikā (1920.01.05.-1922.07.11.) pie Satversmes sapulces, kuras prezidents Jānis Čakste pildīja arī daļu no Valsts Prezidenta funkcijām, darbojās Satversmes sapulces prezidenta kanceleja.

 

No 1921.gada 4.janvāra tai bija noteikti šādi pagaidu štati:

Kancelejas direktors (Jānis Grandaus), direktora palīgs, sekretārs, adjutants, divi sevišķu uzdevumu virsnieki;

Vispārējā nodaļa: Nodaļas vadītājs, darbvedis-speciālists, 1.šķiras grāmatvedis, žurnālists-rakstvedis, mašīnrakstītāja-valodu pratēja, 1.šķiras mašīnrakstītāja;

Ārzemju nodaļa: divi korespondenti;

Apžēlošanas nodaļa: Nodaļas vadītājs – jurists,1.šķiras darbvedis;

Lāčplēša kara ordeņa dome: Domes sekretārs

Apkalpotāji: divi kurjeri, ziņnesis, divas aptīrītājas

 

Ar ļoti nelielām izmaiņām šāds darbinieku skaits un sastāvs Satversmes sapulces prezidenta kancelejā saglabājās līdz Valsts Satversmes izstrādāšanai.

 

Valsts prezidenta sekretariāts

 

Latvijas Republikas Satversme noteica, ka valsts augstākā amatpersona ir Latvijas Valsts prezidents. 1922.gada 12. septembrī Saeima pieņēma un Valsts prezidents Jānis Čakste izsludināja „Likumu par Valsts Prezidenta sekretariātu”. Likums noteica, ka Valsts prezidenta darbvedību pārzin Valsts Prezidenta sekretariāts. Sekretariāta darbinieku iecelšanas kārtību nosaka Valsts prezidents; sekretariāta priekšgalā ir Valsts prezidenta sekretārs. Sekretārs rīkojas ar Valsts prezidentam un sekretariātam piešķirtajiem finansu līdzekļiem; sekretariāta rīcībā pāriet Satversmes sapulces prezidenta kancelejas dokumentācija un arhīvs.

 

Ikdienā sekretariāts pieņēma Valsts prezidentam adresēto korespondenci, pārzināja un glabāja to pēc prezidenta uzdevumu izpildīšanas. Sekretariāts nodeva publicēšanai prezidenta parakstītos likumus, sagatavoja izlemšanai apžēlošanas lietas, publicēja pavēles armijai un flotei. Tāpat sekretariāts sagatavoja un publicēja prezidenta rīkojumus par sūtņu iecelšanu, par ārvalstu sūtņu pieņemšanu, par ārvalstu ordeņu atļaujām un valsts lielā ģerboņa lietošanas atļaujām. Sekretariāts pārvaldīja Valsts prezidenta pili un saimniecību.

 

No 1922. līdz 1940.gadam Valsts prezidenta sekretārs bija Jānis Grandaus. Valsts prezidenta sekretariāta pārziņā darbojās Lāčplēša kara ordeņa dome (dib.1920.g.), Triju Zvaigžņu ordeņa dome (dib.1924.g.), Brīvības pieminekļa komiteja (dib. 1927.g.), Kara invalīdu palīdzības fonda dome (dib.1929.g.), Uzvaras laukuma izbūves komiteja (dib.1936.g.) un Heraldiskā komiteja (dib.1923.g.).

 

Domēm un komitejām priekšsēdētājs bija Valsts prezidents, kas periodiski sasauca to sēdes. Darbvedību vadīja Jānis Grandaus. Vienīgi Heraldiskās komitejas priekšsēdētājs bija Valsts statistikas pārvaldes direktors Marģers Skujenieks, bet no 1938.gada – Hermanis Albats, kas pirms tam komitejā bija Valsts prezidenta pārstāvis. Komiteja sēdes sasauca pēc vajadzības.

 

1938.gadā, kad atjaunoja Viestura ordeni un Atzinības krustu, visu ordeņu pārzināšanai Triju Zvaigžņu domes vietā izveidoja Ordeņu kapitulu ar kancleru (Latvijas senāta apvienotās sapulces senatoru Aleksandru Gubenu) priekšgalā.

 

1938.gada 16.aprīlī Valdība iecēla Rīgas pils pārbūves komisiju, kuras priekšsēdētājs bija arhitekts Eižens Laube. Maijā komisiju papildināja ar Jāni Grandau. Komisijai algu maksāja sekretariāts.

 

Valsts prezidenta sekretariātā strādāja ap 20 cilvēku (ierēdņi un saimniecības darbinieki). 1938./1939.g. bija šādi štata darbinieki: Valsts prezidenta sekretārs, sekretārs-valodnieks, adjutants, nodaļas vadītājs, pils komandants, vecākais grāmatvedis, 1.šķiras darbvedis, arhivārs-reģistrators, mašīnrakstītāja-stenogrāfiste, mašīnrakstītāja-valodu pratēja, vecākais kancelejas ierēdnis, pils ēku pārzinis, šoferis, kvalificēts kalpotājs, vecākais ziņnesis, šveicars, vecākais sētnieks, sētnieks, aptīrītāja.

 

Sekretariāta struktūra un darbinieku skaits 1922.-1940.gadā mainījās maz: līdz 1926.gadam bija divi nodaļu vadītāji, līdz 1930.gadam dokumentos nav minēts pils komandants. Adjutants, sekretārs-valodnieks un pils komandants bija tieši Valsts prezidenta darbinieki.

 

No 1922. līdz 1940.gadam Valsts prezidenta sekretariāts strādāja Rīgas pilī. Aizņēma 5-6 telpas. 1940.gada septembrī/oktobrī – likvidācijas periodā – Brīvības ielā 3, 2.stāvā.

 

Latvijas Valsts Vēstures arhīvā ir 1303.d.: Valsts prezidenta sekretariāts

 
 

Materiālu sagatavoja
Māra Caune